|
Gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību,
kas noteiktā kārtībā atkārtojas katru
gadu. Šo notikumu pamatā ir noteiktas pārmaiņas dabā.
Zemei gada laikā apritot ap Sauli
izšķirami četri svarīgi notikumi, ko apzīmē ar saulgriežiem:
* ziemā - ziemas saulgrieži, kad diena ir visīsākā un nakts
visgarākā
* vasarā - vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un
nakts visīsākā
* rudenī un pavasarī - diena un nakts ir vienādā garumā.
Katrs ceturksnis, sakrītot ar klimatiskām pārmaiņām dabā,
tiek sadalīts uz pusēm, līdz ar to viena
gada laikā Zemes ritējumā ap Sauli izdalās astoņi notikumi,
kurus latvieši atzīmē kā svētku
dienas. Senie latvieši nepazina vārdu "svētki", viņi
pazina "laikus", galvenokārt saulgriežus, ko
atzīmēja pat vairākas dienas pēc kārtas.
Šie laiki ir:
Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Jēkabi,
Miķeļi, Mārtiņi un Ziemassvētki. Visi šie laiki tika
atzīmēti un svinēti katrs savādāk, katrs ar
savām tradīcijām, kas bija domātas ļaužu priekam.
Savukārt laiku tradīcijas saistās ar rituāliem,
kas bija vērsti uz Saules spēka stiprināšanu, auglības
vairošanu un aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem.
Z i e m a s s v ē t k i
Ziemassvētki senajiem latviešiem bija lieli svētki, kas
iezīmēja ziemas saulgriežus, un tos parasti
svētīja trīs dienas. Senie latvieši nepazina ne Ziemassvētku
vecīti, ne arī dedzināja eglīti - kad
māja bija sakopta un izpušķota, bija laiks Ziemassvētku
uzņemšanai, kas parasti ieradās kā
ļaudis, kas tērpušies maskās.
Senie latvieši ticēja, ka
pasauli apdzīvo gan labi, gan ļauni gari.
Ļaunie gari īpaši aktivizējās dažādos svētkos, jo sevišķi
Ziemassvētkos un Jāņos, tāpēc šajā laikā
nedrīkstēja iet gulēt, bet ļaunie gari bija jādzen projām,
ja negribēja, ka sētai rodas kāds ļaunums.
Garus varēja aizdzīt ar iešanu ķekatās (budēļos), kliegšanu,
trokšņošanu, sitot dažādus
priekšmetus vienu pret otru. Svētības un auglības veicināšanai
bija jādara dažādas rituālas
darbības - pēršanu ar rīkstēm, mīdīšanu, lēkšanu, griešanos,
dancošanu, dziedāšanu. To visu
pavadīja jokošanās, jautrība, savstarpēja apdziedāšanās. Mājas
saimnieku uzdevums bija ķekatas
labi uzņemt, pacienāt, apdāvināt. Ticēja, ka jo labāk ķekatas
tiek uzņemtas, jo lielāku svētību mājām tās gādā.
Ziemassvētki saistījās ar daudziem ticējumiem
un rituāliem, ko vajadzēja veikt,
lai nākamajā gadā būtu laba raža un veselība, lai lopi neslimotu
un govis dotu daudz piena Tāpat
ticēja, ka Ziemassvētku naktī notiek visādas burvestības un
pārvērtības, tāpēc arī Ziemassvētki
bija pats īstākais laiks dažādām zīlēšanām. Zīlēja gan nākamā
gada ražu, gan par lopiem, cik tie
būs, bet visbiežāk tomēr zīlēja nākotni.
Senais latvietis dzīvoja
dvēseļu pasaulē, visam, ko darīja,
viņš piedēvēja īpašu nozīmi. Tas attiecās arī uz Ziemassvētku
ēdieniem un pašu ēšanu.
Ziemassvētkos ēda pupas, zirņus, cūkas galvu. Veļus mieloja ar
maizi, sāli un alu.
|